Ikdienas domstarpības ir vieglāk apspriest, ja varat nosaukt pašlaik izlemjamo jautājumu. “Mums bija domstarpības par viesu aicināšanu svētdien” piedāvā sākumpunktu. “Ar tevi nav iespējams sadzīvot” pārvērš sarunu par cilvēka vērtējumu. Turpmākie ieteikumi attiecas uz brīvprātīgām sarunām, nevis situācijām, kurās pastāv draudi vai bailes.
Vienojieties par jautājumu un laiku
Pajautājiet, vai šis ir piemērots laiks sarunai. Ja nav, piedāvājiet konkrētu citu laiku, nevis turpiniet sarunu, sekojot cilvēkam no telpas uz telpu vai sūtot atkārtotas ziņas. Par pauzi var vienoties, neprasot nevienam palikt strīdā.
Nosauciet vienu jautājumu: “Es gribētu, lai mēs izlemjam, kā aicinām cilvēkus ciemos.” Nesaistītos piemērus atstājiet citai sarunai. Ja otrs cilvēks uzskata, ka centrāls ir cits jautājums, uzklausiet viņu pirms izlemjat, kuru jautājumu risināt vispirms.
Aprakstiet notikumu, nepiedēvējot motīvus
Pasakiet, kas notika un par kādu kārtību, jūsuprāt, bijāt vienojušies. “Es gaidīju mierīgu pēcpusdienu, jo tāds bija mūsu plāns” atšķiras no “Tu viņus uzaicināji, jo tev es nerūpu.” Pirmo apgalvojumu var precizēt; otrais apgalvo, ka zināt cita cilvēka nodomus.
Ļaujiet otram cilvēkam izstāstīt savu versiju. Varat būt vienisprātis par notikumu, bet nepiekrist tā nozīmei. Neizmantojiet dzimumu, transidentitāti vai privātu dzīvesstāstu, lai izskaidrotu, kāpēc cilvēkam noteikti jārīkojas konkrētā veidā.
Salīdziniet reālās iespējas
Viesu piemērā iespējas varētu būt pajautāt pirms cilvēku uzaicināšanas, noteikt konkrētu laiku viesiem vai tikties ar draugiem citur. Pajautājiet, ko katra iespēja prasītu no abiem cilvēkiem. Nesauciet kaut ko par kompromisu, ja tam ir piekritis tikai viens cilvēks.
Ja iespējams, izvēlieties nelielu nākamo soli: “Pirms apstiprinām viesa ierašanos, mēs pārbaudīsim, vai kopīgā telpa jau nav vajadzīga.” Precizējiet, kad pārmaiņas stājas spēkā. Ja vienošanās nav panākta, pasakiet to, nevis paziņojiet par risinājumu tikai tāpēc, ka otrs cilvēks pārstāja runāt.
Pabeidziet, nepieprasot tūlītēju mierinājumu
Varat apkopot praktisko lēmumu un atstāt emocionālās reakcijas neatrisinātas. Cilvēkam nav jātēlo labs noskaņojums, lai pierādītu, ka saruna ir beigusies. Neprasiet atvainoties par to, ka jautājums vispār tika izvirzīts.
Ja sarunu aizstāj apvainojumi vai spiediens, varat to pārtraukt. Saziņas vingrinājums nav iemesls palikt draudīgā situācijā. Arī parastās domstarpībās ne katrai atšķirībai ir abiem pieņemams risinājums; skaidri to atzīt ir labāk nekā attēlot negribīgu klusēšanu kā piekrišanu.
Papildu lasāmviela
Love is respect: personīgās robežas. Šie piemēri ir redakcionālas pieejas praktiskām domstarpībām, nevis terapija vai atrisinājuma garantija.